Metodes raksturojums

Pārfrāzējot Kristianu Dioru1, par konstruēšanu varētu teikt,
ka tā ir
"... fantāziju skaidrais saprāts,
kārtība
iztēles valstībā,
brīvības punktualitāte, 
neparedzamā aprēķins..."

Pasaule un tās tērpu vēsture pazīst daudz un dažādus tērpu piegriezuma veidus. Eiropai raksturīgs rocētais apģērba piegriezuma veids, kura sākumi saistīti ar bruņu tērpa rašanos viduslaikos. Lai izgatavotu bruņas no metāla un cilvēks tajās varētu kustēties un pārvietoties, bruņu detaļas vajadzēja piegriezt ļoti precīzi pēc ķermeņa formām un nodrošināt kustības paduses – plecu, vidukļa, elkoņu, stakles un ceļgalu vietās, t.i., visur, kur ķermeņa daļām vajadzīga kustību brīvība. Lai radītu šāda veida apģērbu, bija vajadzīgs to piegriezt (fr.val.-tailer) – tulkojumā burtiski nozīmē veidot pēc auguma, pēc tā mērījumiem.

 Ķermeņa mērījumus sākotnēji ieguva vienkārši – ar aukliņas palīdzību. Tikai tad, kad 1799.g. Francijā ieviesa metrisko sistēmu, cilvēka auguma mērīšanai sāka izmantot centimetru mērlenti, kuru turpinām izmantot līdz pat mūsu dienām, kad paralēli tai ienāk arī citas mērīšanas metodes, piemēram, ļoti aktīvi 3D skenēšana, kas dod iespēju iegūt ķermeņa mērījumus, nepieskaroties cilvēkam.

Ar centimetru mērlentes parādīšanos sākās centimetru piegriezuma sistēma, kurai bija daudz un dažādi veidi, kurus nozares teorētiķi klasificē kā aprēķinu – grafiskās metodes. Tās radīja augsti kvalificēti piegriezēji, apkopojot savu darba pieredzi. Rezultātā tapa vairāk vai mazāk labas un parocīgas metodes, tādas kā  rūtiņu, trigonometrisko, koordināšu u.t.t. Aprēķinu grafiskās metodes dažādos paveidos eksistē līdz mūsu dienām.

Blakus tām tika izmēģinātas konstruēšanas inženiermetodes, tādas kā triangulācijas, šķeļošo plakņu, ģeodēzisko plakņu u.c. Atgriešanās pie tām vērojama arī mūsu dienās, piem., I. Dāboliņa savā promocijas darbā (2010.g.) kā visprecīzāko inženiermetodi cilvēka ķermeņa virsmas izklāšanai plaknē min tieši triangulāciju.

20.gs., pakāpeniski sākoties un sakārtojoties masveida apģērbu ražošanai un gatavu apģērbu iegādei veikalos, kur mēru iegūšana no konkrēta cilvēka vairs nebija iespējama, paralēli aprēķinu – grafiskajām metodēm izveidojās mērījumu aprēķinu un proporcionālo aprēķinu metodes, kad konkrēta ķermeņa mērījumus aizstāja ar atvasinātajiem, kurus aprēķināja no galvenajiem vadmēriem – krūšu apkārtmēra un auguma garuma. Šo metožu pamatā ir pieņēmums, ka cilvēki ar vienādu auguma garumu un krūšu apkārtmēru un bez uzkrītošas ķermeņa formu atšķirības, tiek uzskatīti par vienādiem, normāliem vai ideāliem. Katrs autors tad noteica savu normālfigūras definējumu, kā rezultātā radās ļoti atšķirīgi atvasinātie mēri.

20.gs. vidū antropoloģisko pētījumu rezultātā iegūto antropometrisko mērījumu un to matemātiskas apstrādes bāzes tika izstrādātas un sastādītas valstu un reģionu tipālo mēru tabulas, kuras uzskatāmas par zinātniski pamatotām, jo iegūtas atropoloģisko pētījumu rezultātā. Uzdrošinos teikt, ka uz to bāzes izveidotās līdzšinējās konstruēšanas metodes gan grūti pieņemt, kā zinātniski pamatotas, jo, esot sarežģītas, tomēr nedod labu rezultātu. Par profesionālās izglītības iestādēs līdz šim plaši pielietoto CŠRZPI metodi RTU maģistrante Jeļena Tjukova savā maģistra darbā raksta: "Neskatoties uz grafiskās konstruēšanas un aprēķina formulu grūtumu, pareizi izvēloties uzlaides (t.i. virslaides S.D.), šī metode tomēr nenodrošina apģērbu konstrukcijas pamata (t.i., bāzes, S.D.) izveidošanā nepieciešamo precizitāti un prasa tās precizēšanu izmēģinājuma paraugu izgatavošanas procesā". Šīs metodes sarežģītās aprēķinu formulas, kas veidotas uz cilvēka ķermeņa mēru, virslaižu un apģērba izmēru korelācijas pamata, rada grafiskās konstruēšanas un mēru aprēķinu grūtības jau pieredzējušiem metodes lietotājiem , par profesionālo skolu audzēkņiem nemaz nerunājot - tā rada viņos nepatiku pret konstruēšanu kā tādu." Reāli šo metodi apgūst tikai retais no viņiem".1

20.gs. vidū fasonu veidošanā un darba lekālu izstrādāšanā ienāca tehniskā modelēšana, dēvēta arī par konstruktīvo modelēšanu un modeļkonstrukciju. Tā bija izcila alternatīva mulāžai – gandrīz visu, ko līdz tam veidoja ar brīvā uzsprauduma palīdzību uz manekena vai konkrēta cilvēka auguma, tagad varēja izdarīt daudz precīzāk uz galda, ar nosacījumu, ka modelēšanā tiek izmantota kvalitatīva bāze. Tehniskā modelēšana piedāvā iespēju pārveidot iešuves – tās pa apli pārvietot uz citu vietu, sadalīt, apvienot, pievienot griezumlīnijām, pārvērst krokojumā un ielocēs. Tehniskā modelēšana paredz veidot drapējumus ar paralēlās vai vēdekļveida atbīdīšanas paņēmienu palīdzību. Tehniskā modelēšana un septiņas bāzes iešuves ir līdzvērtīgas septiņām notīm mūzikā – mūzikā top tūkstošiem simfonijas, bet modes mākslā tikpat daudz Haute Couture tērpu kolekcijas2.

Tā kā tehniskā modelēšana palīdz veidot trīsdimensionālā tērpa jeb kustīgās skulptūras apjomus un formas, tad nosacīti to var nosaukt par tehnisko plastiku, līdzīgi kā mulāžu par manuālo plastiku, līdzīgu tēlniecībai.  Šo tehnisko plastiku apvienojot ar proporcionālo aprēķinu bāzes konstruēšana metodi, ir radīta konstruktīvi plastiskā konstruēšanas metode, kas bāzes konstrukcijās ar minimālu virslaidi dod ļoti labu piegulumu ķermenim. Ja visas iepriekš minētās metodes tiek dēvētas par pietuvinātajām metodēm, tad šo var dēvēt, uzdrošinos teikt,  par ļoti pietuvinātu. Par to esmu pārliecinājusies veidojot tērpu kolekcijas ar LMA un, it sevišķi, ar RTU studentiem, kad katra kolekcijas tērpu demonstrētāja tika apmērīta, uzkonstruēta bāze konkrēti viņai un ar tehniskās modelēšanas palīdzību izveidota modeļkonstrukcija. Tad maketa vai īstā audumā piegriezta tērpa laikošanā vairs nebija jādomā par bāzes nepilnībām, bet visu uzmanību varēja veltīt tērpa estētikai un modes idejai.

Šī konstruktīvi plastiskā konstruēšanas metode tapusi praktiskā darba un citu konstruēšanas metožu  pētījumu rezultātā. Tās gala produkta precizitāti nodrošina konstruēšanas procesa pakāpenība, ko varētu salīdzināt ar koka tupeles izgatavošanu – vispirms nozāģē bluķi, tad nocērt pagali, tad to aptēš, tad grebj un visbeidzot noslīpē. Man bieži ir uzdots jautājums, kāpēc to vai citu skaitlisko vērtību konstrukcijā nevar atlikt vienā paņēmienā un uzreiz? Kāpēc reiz atliktais jāpārbīda, jāpārceļ vai jāatceļ? Diemžēl, strikta viennozīmība nav šai metodei raksturīga. Piemēram, konstruēšanas procesā transformējas roces dziļums un forma, priekšpleca iešuves atvēršanas procesā pārvietojas priekšas vidus vertikāle un īstais piegrieztnes platums atsevišķās konstrukcijās atrodas tikai procesa laikā. Tieši tamdēļ konstruktīvās virslaides definētas kā stilu raksturojošas, bet ne faktiskās.

Esmu pārliecināta, ka nav iespējams apsēsties pie galda un teikt: "Tagad es radīšu jaunu metodi". Tā rodas praktiskā darba procesā strādājot, analizējot kā veiksmes, tā neveiksmes, izdarot secinājumus un atkal tos pārbaudot praksē, arvien uzdodot sev jautājumu: "Kāpēc man jālabo? Ko esmu izdarījusi nepareizi? " Tā darbojoties mūža garumā, nonākts pie rezultāta, kuru varētu raksturot šādi:

1. Šīs, konstruktīvi plastiskās, metodes  pamatā ir sapratne par cilvēka ķermeņa anatomisko uzbūvi un plastiku, tā balstās uz cilvēka  ķermeņa formu,  kustību un stājas vizuāli plastisko uztveri. 

2. Metodes konceptuālā domāšana atbilst konstruēšanas principiem, kad cilvēka ķermenis tiek pozicionēts horizontālēs un vertikālēs, līdzīgi kā trīsdimensiju kamerā.

3. Metode ir universāla, jo izmantojama dažādas ķermeņbūves un visu dzimumgrupu apģērbu konstruēšanā, kā arī dažāda sortimenta un piegriezuma apģērbu veidošanā. 

4. Metodei raksturīgs imanents1 cilvēka individuālās stājas un ķermeņa formu izklājums plaknē un piegrieztnes balansa nodrošināšana. Tas nozīmē, ka nav vispirms jāuzkonstruē tipveida vai ideālā metodikas standartpiegrieztne un pēc tam tā jāpārstrādā, pielāgojot konkrētā auguma individuālajām īpatnībām, kas ļoti bieži ir pat neiespējami2. Metodika uzreiz dod bāzes konstrukciju, kas atbilst konkrētā cilvēka auguma un stājas īpatnībām, metodikas standartam vai arī tās valsts vai reģiona tipveida augumlielumam, kura mēri konstruēšanā izmantoti. 

5. Metode ļauj iegūt modernu un ķermenim maksimāli pietuvinātu apģērba formu – „kā otru ādu”, kas īpaši izpaužas konstruktīvi sarežģītākajā – priekšas plecu, roces un krūšu joslas risinājumā.

6. Metode satur oriģinālu – konstruktīvi plastisku  - krūšu iešuves atvēršanas veidu. Jau veidojot bāzes piegrieztnes, blakus tīri konstruktīvajiem pielietoti arī tehniskās modelēšanas jeb nosacīti plastiskie darba paņēmieni.

7. Metode  dod iespēju izveidot un konstruēšanas procesā saglabāt precīzu priekšas platumu virskrūšu līmenī.

8. Metode paredz un jau konstruēšanas procesā novērš tos iespējamos labojumus konstrukcijā, kādi rastos pēc tipfigūras parametriem piegrieztam apģērbam, to uzvelkot augumam ar individuālām īpatnībām.

9. Metodi var izmantot kā individuālajā, tā sērijveida ražošanā veidojot metodikas standarta, dažādu valstu un reģionu tipveida un individuālās konstrukcijas.

10. Metode pieskaitāma pie aprēķina-grafisko metožu kopas, tā apvieno  proporcionālo aprēķinu metodi ar tehniskās modelēšanas principiem, tā apraksta sakarības starp ķermeņa mēriem un rasējuma izmēriem.

11. Metode ir formalizējama izmantošanai datorsistēmās.