Par grāmatu

Tā kā dizains, tai skaitā tērpu dizains, tā radīšanas procesā ir saistīta gan ar  mākslu, gan tehnoloģijām, tad šajā grāmatā, neskatoties uz to, ka tā ir konstruēšanas grāmata,  būs runa par abām šīm dizaina pusēm. Iespējams, ka tā būs pat sava veida polemika starp tām – mans darbs kā LMA tā RTU radījis iespēju uz šo profesiju paskatīties no abām tās pusēm – būs vietas, kur es oponēšu māksliniekiem un vietas, kur iebildīšu zinātniekiem.

Šī grāmata, tajā izklāstītās metodes apraksts, nav akadēmiska tipa zinātnisks darbs. Bet tas nenozīmē, ka metode nav jauns atklājums – tā, kā jauns izgudrojums, 2015.g. 20.novembrī saņēmusi Latvijas Republikas Patentu Nr.14997. Grāmata ir mēģinājums šo  jauno metodi izklāstīt pēc iespējas saprotamāk plašākam lasītāju lokam, bet pamatā tā domāta nozares profesionāļiem - RTU un LMA studentiem, profesionālo skolu skolēniem, vidusskolu darbmācības apmācīšanā, individuālā darba veicējiem. Grāmatas satura izklāsts balstīts uz  neskaitāmu rasējumu un zīmējumu sērijām ar parakstiem zem tiem un uztverams, galvenokārt, vizuāli.  Ir zināms, ka ar redzi, cilvēks uztver līdz 90% no informācijas - tas paātrina grāmatas satura apgūšanu. "Teksts nomierina attēlu, savukārt attēls pasteidzina teksta uztveri", ir teicis zviedru dizainers, profesors Bū Bergstrems1. Savukārt Debija Stouna u.c.2 atzīst, ka vizualitāte palīdz pārvarēt arī valodas barjeru, kas ir tieši mans variants iepazīstot citu valstu praksi šajā jomā, tā ir ļoti svarīgs saziņas veids daudzvalodīgajā  pasaulē.

Šī grāmata nav par tērpu konstruēšanas ģeometriju.

Tā nav arī par tehnisko konstruēšanu un māksliniecisko modelēšanu – šī grāmata ir par konstruktoru māksliniecisko jušanu un mākslinieku konstruktīvo domāšanu, par konstrukciju mākslinieciskumu un pielietojamās mākslas jeb augstās modes dizainiskumu un praktiskumu. Šī grāmata ir par cilvēka ķermeņa sajūtu tērpu konstrukcijās! 

"Mākslinieciskā izjūta un prasmes ir apgūstamas daudz ilgākā laikā nekā tehniskās iemaņas", saka Matīss Kūlis3. Tas jāsaprot visiem apmācību programmu sastādītājiem, lai nodrošinātu tehnisko dizaineru un konstruktoru izglītības kvalitāti. Zīmēt un gleznot nevar iemācīties dažās stundās, pat ne vienā semestrī -  tam nepieciešami vismaz 3-4 studiju gadi un pēc tam treniņš visa mūža garumā. Zīmēšana un gleznošana - tie ir priekšmeti, kas attīsta prasmi  saredzēt formu dažādību, līniju perfekciju, krāsu nianšu daudzveidību un citas mākslinieciskās vērtības. Visās lietišķās mākslas nozarēs un dizainā zīmēšana, gleznošana un veidošana nav pašmērķis, bet tās ir līdzeklis, kas palīdz veiksmīgi izpausties profesijā.

 Lai kļūtu par labu konstruktoru ir jāprot zīmēt, ir jāizkopj perfekta grafiskās līnijas un formas izjūta. "Lai prastu uzzīmēt māju, ir jāprot uzzīmēt cilvēku",  tā par arhitekta profesiju saka Mārtiņš Ķibilds un tā par savu profesiju domā paši arhitekti, jo viņu fakultātē RTU ir tēlotājas mākslas katedra, kur topošie arhitekti mācās zīmēt un gleznot. Cilvēka zīmēšanas apguve tērpu konstruktoriem ir jo svarīgāka, jo tā attīsta spējas saskatīt, vizuāli vērtēt paša cilvēka ķermeni un to, kāds tērps viņam vislabāk piestāvēs, kā tas veidosies piegrieztnē, tā palīdz pamanīt vērā ņemamu nejaušību, kas tādejādi var kļūt par idejas dominanti un sava veida jaunatklājumu.  Tā palīdz pamanīt arī kļūdu jau tikai uzmetot pirmo skatu konstrukcijai vai laikojamam tērpam. Tas gan neizslēdz arī gadījumus, kad jāiedziļinās aprēķinos, jo kļūdīties ir cilvēka dabā. Nekļūdās tikai dators, tamdēļ visiem konstruktoriem ļoti svarīgi ir apgūt dator konstruēšanu, kur vienreiz pārbaudīta un novērsta, kļūda vairs neatkārtojas.

 Mākslinieciskā izglītība, kur ar akadēmiskās zīmēšanas, gleznošanas un plastiskās anatomijas palīdzību apgūtas, attīstītas un izkoptas saskatīt un vērtēt spējas un ilggadējā prakse  tērpu mākslā, ir izveidojusi man spēju grafiski ģeometriskās konstrukcijas uztvert un analizēt, pirmkārt, vizuāli, tā dodot iespēju dažādu konstruēšanas sistēmu atšķirības uztvert ātrāk un efektīvāk. Varu teikt, ka laba ir tā konstrukcija, kurā ir saskatāms pats cilvēks, kam tā domāta. Šādā veidā vizuāli caurskatītas un izanalizētas virkne Eiropas un pasaules konstruēšanas metožu, starp tām latviešu, krievu, vācu , angļu, franču, skandināvu, amerikāņu u.c. apģērbu konstruēšanas metodes.

 Praktiski pārbaudīti pētāmo konstrukciju atsevišķie mezgli un atlases rezultātā integrēti šajā metodē atbilstoši tās uzbūves principiem un loģikai. Tā, piemēram, "Millers un dēls" konstruēšanas metode paredz, ka priekšas plecslīpes ārējā gala līmenis konstrukcijas rasējumā ir par 2 cm zemāks par muguras plecslīpes gala līmeni. Vienmēr jābūt uzmanīgiem ar viennozīmīgām skaitliskām vērtībām aprēķinos, un šai sakarā jautājums – kāpēc 2 cm? Kāpēc ne 3, 1 , vai 4 cm? Vai arī kāda proporcionālā daļa? Starp citu, metodes tapšanas procesā ir pierādījies, ka aprēķinu formulās vis efektīvāka  ir tieši kādas skaitliskās vērtības proporcionālā daļa – ar tās palīdzību tiek nodrošināts vienādi pareizs rezultāts dažādu lielumu un izmēru konstrukcijās. Millera gadījumā analīžu un pārbaužu rezultātā nonācu pie diferencētas plecslīpju gala līmeņu starpības, atbilstoši savas metodes raksturojošo virslaižu lielumam, individuālajās konstrukcijās arī atbilstoši priekšas garumam un pleca novirzei uz priekšu.

Mākslinieciskā jušana un konstruktīvā domāšana ir ļoti svarīgas gan konstruktora, gan dizainera dotības, jo tās rada iespēju veiksmīgi darboties jebkura veida, arī tērpu, dizainā. Gribās teikt – it sevišķi tērpu dizainā! Jo tas saistīts nevis ar konstantām ģeometriskām, bet ar plastiski mainīgām cilvēka ķermeņa formām, kur mākslinieciski trenētai redzei un jušanai ir īpaša vērtība. Un kur galarezultāts ir ne tikai skulptūra, bet vēl arī kustīga, no tekstilijām veidota, skulptūra! Tātad – visīstākā māksla, kas paredz tik vien konkrētības, kā cilvēka ķermenis. Bet arī tas nav tīra statiska vērtība, tas pakļauts ieelpai – izelpai, spējai izslieties un spējai sagumt, vajadzībai saliekties un atliekties u.t.t. Cilvēka stāju – normālu, atliektu vai saliektu, sagumušu -  raksturo muguras un priekšas platumu attiecība. Piemēram, veicot ļoti daudzus auguma mērījumus, konstatēts, ka mērīšanas sākumā mērītie platumi no mērīšanas beigās iegūtajiem  platumiem var atšķirties pat par 3-4 cm, jo, ilgāku laiku stāvot miera stājā, cilvēks nogurst un tā ķermenis atbrīvojas, sagumst. Atbrīvojoties muguras platums palielinās un priekšas platums samazinās un otrādi – iztaisnojoties palielinās priekšas platums un samazinās muguras platums. Tas jāņem vērā visiem, kas mēra cilvēka ķermeni.

Tehnisko speciālistu sarakstīto konstruēšanas metožu uzbūves pamatā likta ģeometrisko nogriežņu sistēma, "teksta un formulu rakstības princips4" un pārliecība, ka apģērbu konstruēšana ir tīri ģeometriski tehnisks process, kurās par cilvēka ķermeņa tēlnieciski plastiskajām formām netiek pat runāts - gurnu līnija no vidukļa līdz gurnu paplatinājumam tiek zīmēta kā taisne, kakla apkārtmērs mērīts pa tŗījstūrveida līniju priekšā, visas roces zīmētas pielietojot vienu šablonu u.c. neprecizitātes cilvēka ķermeņa nepazīšanas un plastiskās anatomijas nezināšanas rezultātā. Lai cik tas neticami arī nebūtu, autorei ir nācies saskarties ar faktu, ka students sarēķina nogriežņus, izveido rasējumu, bet nezina, kura no detaļām tajā ir mugura un kura priekša. Tas tāpēc, ka viņi zīmējot nav studējuši cilvēka augumu, tā plastiku, proporcijas un formas, nav iepazinuši šo formu statisko un dinamisko dabu un daudzveidību, akadēmiski tos zīmējot no dabas, nav mācīti saprast, kā piegrieztne piekļaujas augumam. Šīs zināšanas ir ļoti svarīgas, lai nodrošinātu izstrādājuma ergonomiku un funkcionalitāti. Atšķirībā no līdzšinējām nostādnēm, es apģērbu konstruēšanu uzskatu par māksliniecisku, ne ģeometriski tehnisku darbību, jo konstruktors ar konstrukciju zīmē uz cilvēka auguma. 

Ļoti svarīgi pazīt cilvēka ķermeni ir ne tikai apģērbu konstruktoriem un dizaineriem, bet arī personālam, kas darbojas ar 3D skeneriem, lai, piemēram,  nekļūdīgi iezīmētu roci vai kakla pamatni, kā kakla apkārtmēra rādītāju, jo viņi visīstākā veidā zīmē līnijas uz cilvēka auguma, turklāt, uz ieskenēta auguma, kur ir vēl grūtāk nosacīt vajadzīgās līnijas vietu un formu, nekā saskatīt tās uz reāla cilvēka ķermeņa.  No šo cilvēku darba atkarīga iegūto mēru precizitāte un līdz ar to arī konstrukciju precizitāte, apģērba funkcionālā un estētiskā kvalitāte.

Manu konstruktīvo domāšanu savulaik novērtēja arī RLMV Modelēšanas un mākslinieciskās tērpu noformēšanas nodaļas vadītāja A. Ludviga, rakstot savu apģērbu konstruēšanas grāmatu5, un uzaicinot mani sagatavot daļu no grāmatas rasējumiem. To novērtēja arī LMA Modes dizaina nodaļas dibinātāja R. Eglīte, aicinot mani nodaļā pasniegt konstruktīvo dizainu, jo viņa atcerējās ka savulaik es to RLMV pasniedzu viņai pašai. Konstruktīvā domāšana man lieti noderējusi arī Rīgas kinostudijā strādājot par kostīmu mākslinieci - tā deva iespēju veiksmīgi koriģēt reizēm ne sevišķi profesionālu piegriezēju darbu, tādejādi panākot kvalitatīvu savas idejas realizāciju materiālā – gatavajos kostīmos uz ekrāna. Savukārt, kinostudijas prasība kostīmu māksliniekam obligāti būt klāt visu šujamo tērpu laikošanās, bija ļoti liela pieredze tērpu laikošanā - tagad, tikai uzmetot skatu laikojamajam tērpam, uzreiz nekļūdīgi redzu pareizo defekta novēršanas veidu. Un tas ir ļoti svarīgi – nekļūdīties pirmajā defektu novēršanas darbībā, jo nepareizajai pirmajai darbībai vienmēr kā ķēdes reakcijā seko vēl virkne nepareizu risinājumu un gala rezultāts tad parasti ir ļoti samocīts, tuvs tam, ko tautā sauc par "čiku"6, un cilvēkam šajā apģērbā ir grūti kustēties. Pavisam noteikti kļūdas tie , kas domā, ka viņi taču redz, kur tērps nepieguļ ķermenim – tur tad vienkārši tas liekais jānoņem nost. Tā ļoti bieži netiek izdarīti pareizi secinājumi – parasti tā notiek ar darbiniekiem, kas nepārzin konsrukciju.  Metodiski pareizu laikošanu nodrošina konstrukcijas pārzināšana, sevišķi tās konstrukcijas pārzināšana, pēc kuras tērps ir tapis modelēts un piegriezts.

 Ja dizainerim jāstrādā ar svešu bāzes konstrukciju, tad laikošanas procesā, ļoti svarīga ir rokas un pirkstu veiklība, kuru var apgūt tikai praktizējoties mulāžas jeb brīvā uzsprauduma tehnikā. Tādēļ skolai, kas strādā ar gatavām bāzēm, bāzes konstruēšanas apmācības vietā jāliek intensīva mulāžas apmācība. Savukārt, šī metodika piedāvā dizaineriem un konstruktoriem, pirmkārt, apgūt kvalitatīvu bāzes konstrukciju un mulāžas vietā tehnisko modelēšanu. Kvalitatīva bāzes konstrukcija un pareiza tehniskā modelēšana, kuras procesā tiek ievērota bāzē nostiprināto skaitlisko vērtību nemainība, it sevišķi ieteicama masu produkcijas ražošanā, jo dod precīzu rezultātu lekālus palielinot un samazinot.

Ceru, ka šī nodaļa un visa grāmata apliecinās, ka es ar to iestājos par konstruktoru māksliniecisko jušanu, kā viņu darba augstas kvalitātes garantu. Tajā pašā laikā es iestājos par modes mākslinieku, un it sevišķi tērpu dizaineru konstruktīvo domāšanu, kas ir ļoti svarīga, jo dod vismaz 50 % no radošuma. Piemērs. RTU studenti modes dizaina praksē 1.septembrī vienlaicīgi sāk radīt tērpu kolekciju kompozīciju un sāk mācīties konstruēt un modelēt. Kad semestra beigās kolekciju kompozīcija jau ir apstiprināta realizācijai materiālā un uz beigām iet arī konstruēšanas un modelēšanas apmācība, tad studenti paši secina, ka tagad, kad apguvuši konstruēšanu un modelēšanu, viņi kolekcijas būtu radījuši jau savādākas, daudz profesionālākas, efektīgākas un no dizaina aspekta arī kvalitatīvākas.

Atsaucoties uz tradīcijām, jāsaka, ka sava laika "modes flagmaņa", Rīgas Modeļu nama vadošie modes dizaineri Gunta Vīcupe, Beatrise Dunska, Voldemārs Paklevinskis u.c. bija arī izcili konstruktori. V.Paklevinskis ir sarakstījis pat vairākas konstruēšanas grāmatas, pamatprofesijā esot izcils vīriešu apģērbu dizainers. Beatrise Dunska, pirmā modes māksliniece, kas atvēra savu modes namu BEATE vēl padomju laikā, savam konstruktoram priekšā uzzīmē konstrukcijas shēmu fasona zīmējuma vietā. Gunta Vīcupe tāpat – savulaik būdama zviedru firmas ALMIA modes  ideju ģenerētāja,  katram modes idejas zīmējumam klāt pievienoja arī tās shematisku konstruktīvo risinājumu. Viņi visi bija talantīgi modes mākslinieki, bet arī ar izteiktu konstruktīvo domāšanu, un, manuprāt, tieši tāpēc arī izcili.

Runājot par modi pasaules kontekstā, jāuzsver tas, ka Haute Couture jeb augstā mode ir sākusies tieši kā "augstā šūšana", no kā arī ieguvusi savu nosaukumu. Visi 19. gs. un 20 gs. sākuma modes dizaineri savu karjeru sākuši kā izcili drēbnieki, kas visu darījuši savām rokām – konstruējuši vai uzsprauduši mulāžas tehnikā, piegriezuši un sašuvuši. Tāds ir augstās modes aizsācējs Čarlzs Frederiks Vorts, Koko Šanele, Madalena Vionje u.c. Konstrukciju un tehnoloģijas, kā vienus no mākslinieciskās jaunrades paņēmieniem, uzsvēra spāņu modes mākslinieks Marians Fortunī. Spāņu izcelsmes franču modes mākslinieks Kristobals Balensiaga perfekti pārzināja visus vīļu veidus, brīvo uzspraudumu, konstrukciju un piegriezumu, labprāt savas modes idejas materiālā realizēja pats savām rokām. To pašu var teikt par Īvu Sen Lorānu un daudziem citiem. Par modes mākslinieka augsto konstruktīvi tehnoloģisko profesionalitāti var spriest pēc viņa tērpu skiču salīdzinājuma ar gatavajiem tērpiem – I.S.Lorāna gadījumā tie atbilst kā 1:1 un tas nozīmē to, ka autors perfekti pārvalda visus tērpu mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus, bet it īpaši tērpa konstrukciju un šūšanas tehnoloģijas un, zīmējot skices, jau zina, kā tērps taps uzkonstruēts, piegriezts, sašūts un dekorēts.