< Modes māksla Latvijā.

“Jāmāk sevi nosaukt!” (2005. g.)

Vai SEB banka finansiāli atbildīgā amatā pieņemtu darbā pavāru? Pārdomas par “Dāvida “modes šovu”


Pirmā doma bija to ignorēt un izlikties, ka nekas nav noticies, tādejādi paužot pārliecību, ka redzētais nav profesionāļu uzmanības vērts. Bet tad es iedomājos par tiem profesionālajiem modes māksliniekiem, kas katru gadu, nu jau desmito gadu pēc kārtas, beidz Mākslas akadēmiju, iegūstot gan mākslas bakalaura, gan mākslas maģistra grādus, kas savai profesionālai darbībai modes mākslā nopietni gatavojas 8 – 10 gadus, un sapratu, ka nedrīkstu klusēt. Bez tam, kopš 2000.gada, līdz šim klusi, bez publiskām aktivitātēm, bet šogad ar plašai sabiedrībai atvērtu modes skati savus bakalaura diplomdarbus aizstāvēja arī RTU tērpu dizaineri. Modes jomā vēl joprojām darbojas pieredzes bagātie un profesionālie bijušā Rīgas modeļu nama modes dizaineri, savlaik, Tallinas mākslas, Ļeņingradas un Maskavas tekstil institūtus beigušie, Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu agsolvējušie modes speciālisti. Kāpēc par viņiem neko nedzirdam un nezinam? Bet par Dāvidu gan – gan dzirdam , gan redzam, gan lasam. Kur atslēga šai parādībai?

“Jāmāk sevi nosaukt” – Dāvida Modes skatē dzirdētā replika. Tā ir atbilde uz šo jautājumu. Tikai jāpasaka: Es esmu modes mākslinieks”. Un visi tam tic. Un raksta, filmē, intervē, demonstrē. Nu tad – es nosaukšu sevi par Valsts prezidenti. Vai par Anglijas kralieni. Tad organizējiet man tikšanos ar Dž.Bušu, braucienu uz Maskavu 9.maijā… Es, protams, pārspīlēju, jo tie nav salīdzināmi lielumi. Un tomēr – kāpēc sabiedrība un ,it īpaši, masu mēdiji modes dizainu pieņem kā diletantu darbības lauciņu? Pat mūsu prezidente sevi apģērbt uztic diletantam un avantūristam A.Bibergalam. Gan ar piebildi - kā izsūtamajam zēnam, kas pienes auduma paraudziņus, jo reāli tērpu rada piegriezēja Tamāra… un visu pārējo izvēlas prezidente pati)

Un tā - esmu sapratu, ka nedrīkst klusēt, ka beidzot, ir jārunā un lietas jāsauc to īstajā vārdā. Ir jāskaidro sabiedrībai, kas ir kas. Un izrādās, ka pie tāda paša slēdziena, neatkarīgi no manis, nonākuši arī TV 5 raidījuma Face control veidotāji. Liktenis saveda mūs kopā un es piekritu viņu uzaicinājumam komentēt, analizēt un vērtēt modes procesus Latvijā. Uzskatu, ka mana mākslas zinātnieces izglītība un maģistra grāds, kostīmu mākslinieces pieredze mūža garumā un vairāk kā desmit gadu stāžs modes dizaina lektores statusā, kā arī pedagoga privātprakses sertifikāts modes dizaina apmācībā ir pārliecinoši pierādījumi manai kompetencei šajā jautājumā. Un es arī, rādot priekšzīmi, saviem amata brāļiem, topošajiem un jau esošajiem modes māksliniekiem un dizaineriem, TV ekrānā tik pat braši, kā pieminētie, un arī nepieminētie diletanti nosaucu sevi: “Esmu tērpu māksliniece un modes dizaina pasniedzēja Skaidra Deksne. Turpmāk mēs raidījumā Face control tiksimies regulāri”. Es ceru , ka regulāri tikšos arī ar preses lasītājiem.

Mākslas akadēmijas Modes dizaina nodaļas studiju programmas saturs ir tāds, kas tās beidzējiem dod juridiskas, ar valsts eksaminācijas komisijas lēmumu apstiprinātas tiesības saukties par modes māksliniekiem. RTU Tekstilmateriālu tehnoloģiju un dizaina institūta studiju programmas saturs ir tāds, kas tā beidzējiem dod tiesības saukties par tērpu dizaineriem. Abas šiš profesijas ir tuvas pēc sava satura, bet ir arī būtiska atšķirība – dizainerim ļoti labi jāpārvalda tērpa konstruktīvi tehnoloģiskā forma, kas ir tā kvalitātes pamatu pamats, tērpa funkcionalitātes nodrošinājums. Un – funkcionalitāte ir dizaina pamatvērtība. Iedomājieties – mākslinieciski interesantas formas lidmašīnu, bet tā nespēj pildīt savu funkciju – pacelties gaisā. Lidmašīna ir skaista jau tikai tāpēc, ka tā ir funkcionāla. Tāpat tas ir ar tērpiem – to konstruktīvi tehnoloģiskai formai ir jāatbilst tērpa funkcijai: modes tērpiem – sava, sporta tērpiem – sava, atkarīga no sporta veida, darba tērpiem – atkarīga no profesijas u.t.t. Bet jebkurā gadījumā – katra tērpa forma pakļauta modes tendencēm un ir arī mākslinieciska vērtība.

Modes mākslinieka uzdevums ir radīt modes tēlu, ģenerēt jaunas, avangardiskas un netradicionālas modes idejas. Tērpu dizainers šīs idejas adaptē pielietojamajā modē, ieviešot tās kā plašpatēriņa produkciju ražošanā. Viennozīmīgi, šīs ir profesijas, kas prasa augstāko, vai vismaz speciālo vidējo izglītību. Šis uzdevums nav paveicams mākslinieciski un tehnoloģiski augstā kvalitātē, ja cilvēks nav apguvis vizuālās māklsas pamatus – zīmēšanu, gleznošanu un kompozīciju. Šie studiju priekšmeti attīsta spējas saskatīt līniju ritmus, formu proporcijas un krāsu attiecības.

Modes mākslinieks savas idejas sāk realizēt modes zīmējumā, vai modes ilustrācijā, kā patstāvīgā tēlotājmākslas darbā – zīmējumā, gleznojumā, bet reizēm arī kā tēlnieciskā modes lellē. Veicot šo darbu viņam jāpārzin vizuāli plastiskie mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi – cilvēka ķermeņa uzbūve, proporcijas un plastika, zīmējuma un tērpa kompozīciaja, krāsu mācība, glezniecības un grafikas tehnikas u.t.t. Bet tas ir tikai sākums. Tālāk seko idejas realizācija materiālā – tērpa konstruēšana, auduma izvēle, piegriezšana, laikošana un šūšana.

Pie mums līdz šim dziļi iesakņojies un valda joprojām snobistisks un maldīgs uzskats, ka tas- konstruēšana, piegriezšana, laikošana šūšana - ir darbs, ko var paveikt jebkurš, ka galvenais ir uzzīmēt, ka pārējais ir tīri tehniska lieta, kas nav mākslinieka talanta cienīga nodarbošanās. Savā tērpu mākslinieces praksē vairākkārt esmu saskārusies ar parādību, ka pēc maniem zīmējumiem citur izgatavotos tērpus es neesmu varējusi atpazīt kā savas idejas realizāciju materiālā. Tieši šī iemesla dēļ esmu sapratusi, ka tērpa kompozīcija ir process, kurš jāpārzin pašam māksliniekam, lai spētu to, ja ne izpildīt pats, tad vadīt. Šī mana atziņa kļuva par pārliecību, saskaroties ar pasaules modes dižgara Īva Sen Lorāna tādu pašu atziņu: “…tērpu radītājs, kurš nav spējīgs pats visu izpildīt, kurš nav apguvis pašus smalkākos savu tērpu praktiskās izgatavošanas noslēpumus, ir līdzīgs tēlniekam, kurš savus zīmējumus atdod citam meistaram, lai viņš tos iemieso skulptūrā. Šis aprautais radošais process pašam māksliniekam vienmēr būs līdzvērtīgs pārtrauktam mīlas aktam un viņa stils vienmēr būs apzīmogots ar nepilnvērtības un zaudējuma zīmogu”. Tātad mēs nonākam pie atziņas, ka modes māksliniekam jāpārzin ne tikai tēlotājmākslas, bet arī paša tērpa mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi – konstruēšana, modelēšana, piegriezšana, šūšana, gludināšna, drapēšana, izšūšna, batikošana, apgleznošana, tamborēšana, adīšana, strukturēšana, faktūrēšāna, siešana, vīšāna, pīšana, flisēšana, gofrēšāna u.t.t. līdz pat pavisam jauniem, modernajās tehnoloģijās bāzētajiem, tērpu veidošanas paņēmieniem.

Bet viss šis sarežģītais process sākas ar audumu izvēli, konstruēšanu, modelēšanu un piegriezšanu, kas ir vistiešākie modes dizainera pienākumi, jo te sākas” zīmēšana un veidošana ar konstrukciju un gleznošana ar audumiem”. Un šis ir visatbildīgākais posms tērpa tapšanā, kurā apvienojas māksla ar konstrukciju un tehnoloģiju. Tīri mehānisks, jeb “nemāksliniecisks” šis darbs ir tikai brīdī, kad kāds paņem rokā grieznes un sāk griezt jau iedalītu audumu pa priekšā uzzīmētajām līnijām. Tērpa stils dzimst tieši konstrukcijā, to nevar radīt “piegrābstot” uz auguma aplam uzkonstruētu un piegrieztu tērpa sagatavi. Mākslinieciski izteiksmīga tērpa forma ir atkarīga no dizainera, t.i., mākslinieka – konstruktora vizuāli plastiskās tērpa formas un modes stila izjūtas. Laba ir tā konstrukcija, kurā mēs atpazīstam konkrēta cilvēka augumu – tātad protam novērtēt viņa ķermeņa proporcijas un formas un adekvāti pārcelt tās konstrukcijā. Tam seko tikpat adekvāta konstrukcijas pielāgošana modes stilam un siluetam. Tērpa stils tiek nostiprināts ar pareizi izvēlētu šūšanas tehnoloģiju, kas arī jāpārzin dizainerim. Tas viss ir savstarpēji saistīts – mode, stils, audums, konstrukcija, tehnoloģija.

Vēl jāpiemin tādas svarīgas, ar modes apģērbu ražošanas jomu saistītas tēmas, kā

  • tērpa modeļa tehnoloģiskās paketes izstrāde tā ieviešanai ražošanā,

  • noieta tirgus izpēte un

  • uzņēmuma organizēšana un tā rentabilitātes noteikšana kas ir, visnotaļ, ekonomiskas kategorijas.

Tātad – māksla, konstrukcija, tehnoloģija un ekonomika ir jomas, kurās ir jābūt izglītotam modes māksliniekam, lai viņš būtu sagatavots savam biznesam. Kurās no šīm jomām “modes mākslinieks” Dāvids ir ieguvis kaut vai bakalaura grādu? Vai vismaz vidējo speciālo izglītību? Un viņam līdzīgie – Bibergals, Artemjevs, Šahbazjans u.t.t.?

“Dāvidmodes šovu” klātienē esmu vērojusi divas reizes: pašu pirmo viņa iznācienu uz mēles “sapņu fabrikā” un tagad. Mani īpaši satrieca viņa organizētā starptautiskā modes skate ar S.Zaiceva piedalīšanos, kuru daļēji redzēju TV ekrānos. Taisnība ir modes un kostīmu māksliniecei, gleznotājai ar maģistra grādu, Elitai Patmalniecei, kas to kvalificēja kā Latvijas piesmiešanu, dodot kolekcijai Latvijas vārdu. Cerēju, ka ar neapbruņotu aci saskatāmais diletantisms pretstatā A.Zaiceva augstajai profesionalitātei, liks izdarīt pareizos secinājumus gan pašam “autoram” Dāvidam, gan mūsu masu mēdijiem. Bet – nekā.

Kādu laiku pēc Sapņu fabrikā redzētā Dāvida darbošanos modes lauciņā sliecos dēvēt par naivismu, līdzīgi tāda paša veida parādībām, piemēram, glezniecībā. Taču tālākā notikumu gaita liecina par izteiktu diletantismu – paviršu un seklu, bez pietiekamām zināšanām un sagatavotības nodarbošanos ar modes mākslu, kam atšķirībā no naivistu – autodidaktu dabiskās vienkāršības, tiešuma un nasamākslotības, klāt pienāk pārspīlētas ambīcijas uz “lielo mākslu”.Tā it īpaši bija pamanāma šīs skates pompozitātē un īpaši kulminēja noslēguma kāzu tērpā – nesātīgs kažokādas daudzums apvienojumā ar stilam neatbilstošo rupjo linu audumu un Lielā Kārļa, Shanel modes nama ilggadējās sejas,K.Lāgerfelda2003./2004./ gada rudens ziemas sezonas kolekcijas ādas zābaku plaģiātu + paša autora dižošanās ar “svešām, sudrabpelēkām spalvām”, nedaudz par lielu un pavisam neatbilstošām raksturam. Pārējos kolekcijas vīriešus gan viņš bija pamatīgi iznerrojis, visnotaļ, svinīgi iecerētajā tērpu klāstā, ierādot tiem vien’ zirgu puiša, grāvrača, sētnieka, kučiera un varbūt vienam krievu kupča lomas.

Ja tērpu autors nav profesionāli izglītots, tad viņa darba gala rezultāts ir atkarīgs no pieaicināto darbinieku profesionālās sagatavotības un goda prāta. Citiem vārdiem sakot – galā sanāk tas, ko piegriezējs piegriež un šuvējs sašuj, adītājs uzada un izšuvējs izšuj u.t.t. Tā pirmās augstas profesionalitātes pazīmes bija pamanāmas nedaudzajos adījumos un to mākslinieciskajos izšuvumos, veidotos smalki niansētā krāsu gammā. To autors tālu nebija meklējams – pieredzes bagātā adījumu dizainere no bijušā trikotāžas izstrādājumu uzņēmuma “Sarma” Astrīda Jēkabsone. Ļoti atpazīstams mākslinieciskais rokraksts, kas tik ļoti atšķīrās no ādas platmalu cepuru bezgaumības.

Ja modes mākslinieks nav apguvis ne mākslas, ne modes mākslas kompozīcijas pamatus, tad viņš, labākā gadījumā, kompilē ar jau pasaulē aprobētām vērtībām gan tēla, gan paša tērpa un tā detaļu radīšanā. Sliktākā gadījumā – nodarbojas ar plaģiātismu, ko modē konstatēt un pierādīt ir pagrūti, bet ne neiespējami. Nespeciālistam šie jautājumi neinteresē – ja tērps patīk, tad viņam vienalga no kā nāk tērpa ideja. Toties speciālistiem, kas pārzin modes procesus pasaulē šādi gadījumi nepaliek nepamanīti.

“… likteni var apmānīt tikai uz mirkli, ļaujoties sapņiem par kažokādām, sniegu, stindzinošu ledu un vēl siltām rudens lapām, rubīniem, dimantiem, zeltu un zilām debesīm…bet neprātīga vēja pūsma padara sapni par nebijušu…” – tā Dāvids par savu jau divreiz demonstrēto rudens/ziemas 05/06 kolekciju. Es ceru, ka autors reiz tomēr sapratīs, ka tā “neprātīgā vēja pūsma” ir paša neprofesionalitāte un savu biznesa projektu realizācijai pieaicinās gan profesionālu ekonomistu, gan augsti izglītitu modes dizaineri, kādu mums netrūkst. To pašu es varu ieteikt arī parējiem mūsu modes diletantiem - Bibergalam, Artemjevam, Šahbazjanam u.t.t.

Man saka: ”Dāvids pārdod savu vārdu…” Man nekas nav pret viņu un viņa vārdu – lai pārdod, tikai bez apzīmējuma „modes mākslinieks”! Dāvids ir zīmols, kas popularitāti ieguvis ar savām provokācijām. Skaisti! Popularitāte ir svarīgs faktors modes biznesā. Tad lai viņš savam zīmolam piesaista vienu talantīgu LMA mākslinieku, RTU dizaineri un tehnologu, LU ekonomistu un viss notiksies – katrs darīs savu darbu, ko apguvis studējot augstskolā, un Latvijā būs viens spēcīgs modes zīmols.