< Mums pietrūkst (23.06.2011)

Par profesionālo izglītību

Par modi un šūšanu. Par mākslu un amatu


Tērpu kolekcija ir tās kompozīcijas stilistiska vienotība dažādu formu, līniju ritmu, krāsu toņu, materiālu, struktūru un faktūru daudzveidībā. Tērpu kolekcija ir stilistiska vienotība visu tās elementu daudzveidībā.

Tērps un kolekcija ir kāda mākslinieka mākslas darbs vai dizainera radītais tērpa  paraugs masveida ražošanai.

Arī dizainā puse ir māksla, jo dizains ir mākslinieciskā konstruēšana, tātad – māksla + konstrukcija.

Viena no mākslas darba būtiskākajām pazīmēm ir mākslinieka imanentā klātbūtne viņa radītajā mākslas darbā. Pēc šīs mākslinieka imanentās klātbūtnes viņa radītajos mākslas darbos mēs nekļūdīgi atšķiram vienu autoru no otra, vienu mākslas darbu no otra, vienu mākslas laikmetu no otra. Pēc šīs imanences mēs atšķiram Galiano no Īva Sen Lorāna, Gotjē no Valentino, Armani no Versačes u.t.t., jo katram no viņiem piemīt savs stils un mākslinieciskais rokraksts. Mākslas zinātniekiem eksāmenos pēc šīm pazīmēm ir jānosaka gan mākslas darba autors, gan laikmets un skola.

Mans skolotājs mākslas zinātnē Herberts Dubins mākslu izteica šādā formulā:

 

Objekts (daba) + subjekts (mākslinieks) = objekts (mākslas darbs) + subjekts (skatītājs).

 

Ieejot kinostudijas kostīmu noliktavā es tikai pēc stila un rokraksta, kas ir autora mākslinieciskās imanences nesēji, atpazīstu savu kolēģu Ievas Kundziņas, Večellas Varslavānes, Sandras Silas u.c. mākslinieču darbus. Šinī pat sakarā mēs nekad nesajauksim Galiano ar Paco Rabani, Vivjēnu Vestvudu ar Armani u.t.t.

Bet kas notiek ar tērpu kolekcijām mūsu skolās? Un arī augstskolās?

RDMV es pilnīgi noteikti atpazīstu tās pasniedzēju, modes mākslinieču Ritas Piešiņas, Elitas Kalnačas, Dainas Šķiņķes māksliniecisko rokrakstu jeb viņu imanento klātbūtni viņu audzēkņu radītajās tērpu kolekcijās. Tāpat tas redzams arī mūsu, RTU TTDI studentu tērpu kolekcijās – ar Dainas Šķiņķes ienākšanu ir bagātinājusies mūsu studentu kolekciju mākslinieciskā izteiksmība – ir ienākušas kolekcijas ar citādu rokrakstu nekā līdz tam, kad strādāju es viena.

Mēs, mana paaudze, redzējām atšķirību starp Arvīda Dzērvīša, Jēkaba Bīnes un Imanta Žūriņa vadītās RLMV stilu, redzam tagadējo, Alvja Līdaka vadītās RMDV stilu. Jau tagad, kad pagājuši tikai divi gadi pēc nodaļas vadības maiņas, mēs redzam atšķirību starp LMA  Ritas Eglītes un Aigara Bikšes vadītās Modes dizaina nodaļas studentu darbiem.

No tā varam secināt, ka mākslinieks,  personība vienmēr atstāj savu „nospiedumu” savas darbības rezultātos, vai tas būtu viens mākslas darbs, vai pat vesela skola.

Jautājums – kas tad veido mākslinieku kā personību?

Jā, protams, pirmkārt, talants.

Otrkārt – pasniedzēja personība un skola kā tāda, t.i., izglītība.

Cienīsim izglītību!

 Vai valsts tērētu līdzekļus 4 gadu vidējai mākslinieciskai un 6 gadus augstākai mākslinieciskai izglītībai, ja tas neko nedotu mākslinieka personības veidošanā?  Ja nemākslinieki pasludina sevi par māksliniekiem, tad tā ir necieņas izrādīšana gan pret māksliniekiem, gan pret viņu skolām – sak’ ko nu jūs tur lielaties – mākslinieki! - mēs taču arī tā varam…

Bet izrādās - nevaram vis!

Un pats galvenais – paši neredzam, ka nevaram.

Māksla ir prasme skatīties, un, galvenais, saredzēt. Tieši tā saku saviem studentiem: „Es mācu jūs skatīties!”

Mākslas skolās un augstskolās audzēkņi un studenti visu skolas un studiju laiku katru nedēļu un vairākas stundas no vietas apgūst 3 mākslas pamatpriekšmetus – zīmēšanu, gleznošanu un veidošanu. Tie ir priekšmeti, kas attīsta prasmi  saredzēt formu dažādību, līniju ritmu dinamiku, krāsu nianšu daudzveidību un citas mākslinieciskās vērtības. Visās lietišķās mākslas nozarēs un dizainā zīmēšana, gleznošana un veidošana nav pašmērķis, kā tas ir mākslas klasiskajās nozarēs - glezniecībā, tēlniecībā un grafikā, bet tās ir līdzeklis, kas palīdz veiksmīgi izpausties profesijā. Lai kļūtu par labu konstruktoru ir jāprot zīmēt, ir jāizkopj perfekta grafiskā līnija un formas izjūta. Lai veidotu krāšņus tērpus, gleznojot ir jāizkopj krāsu izjūta.

Modes māksliniekam un dizaineram ir jāapgūst vēl arī šūšana, izšūšana, tamborēšana, adīšana, knipelēšana, strukturēšana, fakturēšana, batikošana, apgleznošna, siešana, pīšana, vīšana, cilpošana, griezšana, stiepšna, sagludināšana, flisēšana, faltēšana, gofrēšana u.t.t. Tie visi ir tērpa mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi, kas jāpārvalda pašam māksliniekam, lai varētu lemt par to pielietojumu savā mākslas darbā - tērpā. Un kur tad to lai iemācās, ja ne amata un arodskolās, vidējā līmeņa mākslas skolās?

Lai taptu par mākslinieku ir jāmācās gan vidējā, gan  mākslas augstskolā ar  speciālu, rūpīgi pāŗdomātu un izstrādātu, valstiski atzītu un akreditētu izglītības programmu.

 Lai radītu mākslas darbu ir jābūt māksliniekam.

Lai radītu dizainu ir jābūt dizaineram.

Ir jāsaprot, ka darbojoties kādā mākslas vai arī profesionālajā nozarē bez atbilstošas izglītības, mēs nedarbojamies profesionāli. 

Arodskola?

Arodvidusskola?

Amatu skola?

Mākslas amatu vidusskola?

Kur ir skolas ar šādu nosaukumu? Nosaukumā skaidri formulētu izglītības saturu. Nevajag audzēkņus ķert kā mušas pie saldā mušpapīra līdzīgi kā „stilojas” glancētie žurnāli , lai pievilinātu lasītājas. Nosaukt arodskolu par „Modes un stila” vai „Stila un modes vidusskolu” un tad sūdzēties, ka audzēkņi negrib mācīties šūt… Tas nav godīgi. Ja reklamētu tieši šūšanu, tie būtu pavisam cita rakstura reflektanti. Un ja vēl pateiktu, ka laba šuvēja pelna tik pat daudz cik labs mākslinieks vai konstruktors, tad pretendentu netrūktu.

Arods – pa vecam - amats; praktiska speciālā profesija.

Cienīsim amatu!  Jo katras mākslas pamats ir tās amats. Glezniecībā tā ir krāsu sajaukt prasme, audekla gruntēšana, gleznas rāmēšana, tēlniecībā – veidošana, kalšana un slīpēšana, keramikā – virpošana, veidošana un mālu mīcīšana, modes mākslā un tērpu dizainā – tā ir konstruēšana, modelēšana un šūšana.

No aroda un mākslas vidusskolu absolventiem dizaina un mākslas augstskolas gaida izcilu savas mākslas amata prasmi. Ja pat glezniecībā par amata prasmes lielo nozīmi runāja mūsu glezniecības dižgars Boriss Bērziņš, ja par tēlniecību, pirmkārt, kā par amatu runā tēlnieks Gļebs Panteļejevs, tad par amata prasmes lielo nozīmi lietišķajās mākslās, pie kurām pieder arī modes māksla un dizains, ir jārunā jau pārākajā pakāpē. To īpaši ir uzsvēris pasaulslavenais franču modes mākslinieks Īvs Sen Lorāns, teikdams: “…tērpu mākslinieks, kurš nav spējīgs pats visu izpildīt, kurš nav apguvis pašus smalkākos savu tērpu praktiskās izgatavošanas noslēpumus, ir līdzīgs tēlniekam, kurš savus zīmējumus atdod citam meistaram, lai viņš tos iemieso skulptūrā. Šis aprautais radošais process pašam māksliniekam vienmēr būs līdzvērtīgs pārtrauktam dzimumaktam un viņa stils vienmēr būs apzīmogots ar nepilnvērtības un zaudējuma zīmogu.”

Laižot uz „mēles” nenobriedušus prātus, kas tikko apjēdz, kas ir tērps, bet negrib iemācīties savas profesijas pamatu - šūšanu, mēs veicinām diletantismu, kas no profesionālisma viedokļa ir nepiedodami. Mācot kolekcijas veidot vidusskolās, ļoti ieteiktu padomāt, kas notiek  šo nenobriedušo prātu, pusaudžu, galviņās – viņa, vai arī viņš, ar savu kolekciju ir bijusi uz „mēles”!!! Tātad – viņa ir māksliniece, jo uz „mēles” taču savus tērpus rāda modes mākslinieki. Es tiešām gribētu redzēt vienu modistu, kas nedomā, ka viņš ir mākslinieks. Un tad mēs nonākam pie fakta, ka pie mums saka šuvēja, bet domā māksliniece, saka māksliniece, bet domā šuvēja – kā par Ļeņinu un partiju.

Pastāstiņš no dzīves. Ieeju vienā darbnīcā, lai pasūtītu sašūt vīriešu kreklu. Pieņēmēja, pēc visa spriežot, arodskolas absolvente, gatava zīmēt man krekla fasonu. Es saku, ka to nu es pati, jo esmu kostīmu māksliniece, bet pieņēmēja mūsu sarunu rezumē pa savam: ”Ā, jūs šuvēja…”

Jā, esmu arī šuvēja. Un šuju ļoti labi. Ja šuju.

Manuprāt, īpaši jāpiestrādā pie šuvēju izglītošanas, šīs profesijas prestiža celšanas un popularizēšanas, atgādinot, ka Augstā mode, pirmkārt ir "augstā šūšana". Ir jāsaprot, ka šūšanai ir vairāki līmeņi:

 cehu motoristes,

vienkārši mājas šuvējas,

individuālo pasūtījumu un paraugmodeļu izstrādātājas un

īpaši augstas kvalitātes šūšanas darbu meistares, kas saprot kā ar šūšanas tehnoloģijām veidot dažādu stilu izstrādājumus - angļu, franču, itāļu, Armani, Lāgerfelda, YSL u.c. stilus

Esmu jau kādreiz teikusi, ka šuvēju darbu vajadzētu skatīt nevis uz „mēles”, bet tuvplānā uz galda vai manekena izstādītus,  lai skatītājs varētu aptaustīt un izpētīt katru vīlīti – kā tā sašūta, atgludināta, apstrādāta un „izmīlēta”, sajust, ka meistars strādājot pats guvis baudu no teicami paveiktā darba – tās ir lietas, ko nevar nepamanīt, ko nevar nesajust. Un tās ir lietas, ko mūsdienās ar uguni grūti sameklēt. Augstas klases šuvējas Rīgā uz vienas rokas pirkstiem skaitāmas un ir tik pārslogotas, ka pašām negribot spiestas kļūt paviršas lielās steigas un daudzo darbu dēļ, jo pēc viņām ir liels pieprasījums.

Ir liels pieprasījums pēc augstas klases šuvējām!

Un pēc šuvējām vispār.

Tad varbūt viena skola varētu eksistēt kā „Augstās šūšanas” vidusskola?

Un otra tikai  Šūšanas amatu skola?

Vēl kāda kā Mākslas amatu vidusskola?

Var taču arodskolas izstrādāt un aktīvi reklamēt tādu apmācības programmu, kur pēc tās beigšanas audzēkne saņem universālas ceha šuvējas kvalifikāciju un pārvalda pilnīgi visas apģērbu šūšanas operācijas, jo skolas laikā ir šuvusi, šuvusi un vēlreiz šuvusi un noslīpējusi savu amata prasmi, ka skola viņai ir noorganizējusi stažēšanos pie augstas klases sava amata meistariem, un varbūt tas ir noticis pat Parīzē.

Var taču izstādāt un aktīvi reklamēt tādu apmācības programmu, kur pēc skolas beigšanas audzēkne saņem piegriezējas un auduma iedalīšanas kvalifikāciju, ka gadu stažējusies kādā liela uzņēmuma cehā ne tikai pie mums, bet arī ārzemēs, ka viņa gūst gandarījumu no katra ieekonomētā auduma centimetra, kas, nenoliedzami, samazina izstrādājuma pašizmaksu un nes lielāku peļņu uzņēmumam.

Tās pašas skolas nākamajā gadā absolventi saņem, piemēram, vīriešu bikšu šuvēja kvalifikāciju, un ir padziļināti apguvuši šī produkta daudzveidību – viņi zina, kā bikses piegrieza un šuva Blaumaņa laikos, kādas bikses bija, t.s., gangsteru stila uzvalkiem, kā bikšu stils mainījies pa desmitgadēm, kāds tas ir tagad. Pēc tā ir pieprasījums – pasūtītājs šobrīd ir ļoti gudrs. Modes salonā „ATELIERS”, kāds biznesmenis tā arī pieprasīja - gangsteru stila uzvalku ar visām sīkajām bikšu dizaina detaļām – kabatiņām, ielocītēm, jostiņām, sprādzītēm u.t.t. – viņš tās bija izstudējis. Klients zina, bet izpildītājs ne zina, ne saprot par ko ir runa. Tā nedrīkst būt.

Vēl nākamajā gadā absolventi saņem korsešu šuvēja kvalifikāciju. Ko šobrīd modei nozīmē korsete, zina katra sevi cienoša modes dāma, tāpat kā pasūtītājs biznesmenis zina simbolisko žaketes dūru gala noformējuma valodu – kādu informāciju par tā valkātāju tas sniedz viņa sadarbības partnerim. Līdzīgi kā firmas pulkstenis vai pildspalva.

Tad vēl viens izlaidums ar specializāciju žakešu šūšanā, kas ir visu šūšanas darbu, ja tā var teikt, augstākā pilotāža. Un tur ir tik daudz ko mācīties!

Vēl nākamajā gadā  – cepuru šuvējas kvalifikāciju. Kādreiz šīs speciālistes dēvēja par modistēm…

Kādas amatu skolas beidzēja saņem tērpu rotātājas kvalifikāciju. Tā ir speciāliste, kas pārzina visus tērpu dekorēšanas paņēmienus – izšūšanu ar mašīnu, izšūšanu ar rokām, etnogrāfisko izšūšanu, izšūšanu ar pērlītēm, aplicēšanu, vīšanu, pīšanu, mezglošanu, knipelēšanu u.t.t. Parīzē tērpu rotāšana ir kādas ģimenes bizness paaudžu paaudzēs – pie viņiem visi modes nami pasūta savu tērpu izšūšanu. Vienīgi apgleznošana kā tērpu dekorēšanas veids tur nebūtu iekļaujama, jo apgleznošana – tā ir māksla, un ir vēl grūtāka par gleznošanu kā tādu, jo notiek uz auduma, kur tekstilkrāsu, lūk, nevar nokasīt no auduma līdzīgi kā eļļas krāsu ar špakteli no audekla vai kartona, ja kas nav izdevies,  un sākt visu no jauna – tērpu apgleznošana lai paliek modes māksliniekiem pašiem.

Un var taču izstrādāt un aktīvi reklamēt tādu apmācības programmu, kur, piemēram,  arodvidusskolas absolvente apguvusi  „augstās šūšanas” paņēmienus un ieguvusi individuālo pasūtījumu un paraugmodeļu šuvējas kvalifikāciju, īpaši apguvusi gludināšanas darbus un var strādāt uzņēmuma modeļu eksperimentālajā cehā, vai arī izpildīt individuālo pasūtījumu šūšanas darbus. Ka viņa pārzina visus apģērba detaļu šūšanas variantus. Piemēram, zina, ka šifona kleitas lejasmalu var apstrādāt vismaz 9 dažādos veidos un saprot, kā katrs no šiem apdares veidiem iespaido tērpa raksturu un stilu.

Un visbeidzot, var taču izstrādāt un aktīvi reklamēt tādu apmācības programmu, kur, piemēram, audzēkņi pēc aroda vai mākslas vidusskolas beigšanas  un gada vai pat divu gadu prakses kādā no modes namiem vai pie ļoti pieredzējuša konstruktora dizainera vai tehnologa ir apguvuši v i s a u g s t ā k ā s kvalitātes šūšanas darbu noslēpumus, ka saprot, kā ar šūšanas tehnoloģijām veidot dažādu stilu izstrādājumus. Piemēram - angļu, franču, itāļu, amerikāņu un vācu stila vīriešu uzvalkus, ka zina, kā veidot Armani,  Lāgerfelda,  YSL u.c. mākslinieku stila sieviešu žakešu plecus u.tml.

Esmu par augstu profesionālismu, pamatīgumu un perfekciju. Tas, manuprāt’, panākams ar šaurāku specializāciju. Par perfekciju savs viedoklis ir bijis jau itāļu renesanses dižgaram Leonardo da Vinči: „Perfekcija nav sīkumi, bet sīkumos ir perfekcija”. Bet tie, t.s., sīkumi, kas patiesībā nav sīkumi, kādam un kaut kad ir taču jāiemāca. Tikai ne augstskolās. Amata apmācība ir vidējā līmeņa profesinālo skolu pienākums. Varētu teikt arī tā - amats augstskolās jau ir dizains, un dizainers sāk domāt tur, kur amatnieks beidz - tā ir augstāka līmeņa domāšana.

Tas, ka mēs katrs godprātīgi un pēc vislabākās sirdsapziņas darītu to, ko valsts mums uzticējusi, manuprāt, tas būtu tikai godīgi gan pret valsti, gan sabiedrību. Tas būtu tikai godīgi arī pret modes māksliniekiem, kas savas mākslinieka profesijas apgūšanai veltījuši 8-10 gadus un ar eksaminācijas komisijas lēmumu un ierakstu diplomā ieguvuši tiesības saukties par modes māksliniekiem, ja mēs ar savām augstajām amata prasmēm nostātos viņiem blakām, bet necenstos par „visām varēm”  ieņemt viņu vietu.  RTU TTDI studenti saņem produkta dizainera kvalifikāciju, tas ir - tērpu vai apģērba dizainera kvalifikāciju, taču izejot darba dzīvē saprot, ka viņi patiesībā var pretendēt tikai uz LMA beigušo modes mākslinieku „labās rokas” statusu kā dizaineri – konstruktori, t.i., tehniskie dizaineri. Lielajos modes namos pasaulē viņi varētu strādāt dizaineru grupās, kas pēc vadošā modes mākslinieka jeb radošā dizainera norādēm izstrādā atsevišķu priekšmetu dizainu. Bet pie mums arodskolu beigušais modists iedomājas, ka viņš ir jau gatavs modes mākslinieks!

Šīs lietas būtu jāsakārto ministriju līmenī, lai  nebūtu tā, ka valsts profesiju standartā tas pats rakstīts modista, drēbnieka un modes dizainera profesijās, bet modes mākslinieka standarts vispār nav izstrādāts. Būtu jāpārskata arī profesiju nosaukumu terminoloģija, piemēram, kas tas tāds – modists? Kādreiz par modistēm dēvēja cepurnieces, kleitu un veļas šuvējas. Drēbnieks jeb skroderis šuva vīriešu uzvalkus. Manuprāt, modista terminā iekodētā sakne  "mode"  ir tīri spekulatīva, it sevišķi šobrīd, sak’, gandrīz vai modes mākslinieks, jo pat valsts standartā tam pierakstītas tās pašas prasmes, kas modes dizainerim.

Esmu pārliecināta, ka  profesionālajās (mākslas, amata, aroda) vidusskolās jāmāca šūt nevis veidot kolekcijas, jāmāca amats, nevis māksla.

Un te paceļas jautājums , kādā formā būtu rādāmi skolnieku darbi, kas nepretendētu uz mākslas darba - kolekcijas nosaukumu, bet demonstrētu viņu konkrētā perioda zināšanas un prasmes. Līdzīgi kā koncerts - eksāmens mūzikas skolās vai darbu skates mākslas skolās.

Pieredze ir dažāda.

Savulaik,  RLMV diplomands izstrādāja nevis kolekciju, bet vienu tērpu vai tērpa komplektu un rādīja to uz tā cilvēka, kam tas bija šūts. Katrs eksāmenu komisijas loceklis varēja demonstrētāju pieaicināt sev klāt, lai izpētītu un apskatītu visas vīlītes, nošuvītes, izšuvumus u.t.t un pārliecināties vai darbs padarīts kvalitatīvi. Kursa darbus pa gadiem rādīja izliktus uz galda un statīviem. Vasarās skolas telpās tika rīkotas audzēkņu kursa darbu izstādes kā īpašas atvērto durvju nedēļas, kurās potenciālie reflektanti varēja tuvplānā apskatīt, ko tad viņam te mācīs.

Šobrīd RDMV praktizē vienu tēmu visai skolai un visām kolekcijām. Piemēram, Minimālisms, Safari u.tml.. Tur uzsvars tiek likts uz vienotu skolas stilu, kas visumā vērtējams pozitīvi, jo uzrāda skolai vienotu stilu. Šī, vienotā stila tradīcija izstrādāta vēl Žūriņa laikā un saglabājusies līdz mūsu dienām. Laba tradīcija. RDMV cauri laikiem ir saglabājusi arī pirmspadomju Latvijas, kad skolu dēvāja par Daiļamatniecības viduskolu,  amatniecības augsto līmeni.  Bet šobrīd darba lielajam apjomam pie kolekcijām diametrāli pretēja ir konstruktīvi tehnoloģiskā kvalitāte, jo darba apjoms pie kolekcijām ir par lielu vidusskolai, kur paralēli specialitātei un mākslai jāapgūst arī vispārējā vidējā izglītība – 4 gadu programmas ietvaros tas vienkārši ir par daudz. Arī 5 gados, kā iepriekš, tas bija par daudz, lai darbu paveiktu kvalitatīvi.

Varbūt vajadzētu vienu kolekciju kursam vai visai klasei, kur katrs audzēknis izstrādā 1-2 tērpus? Tad audzēkņi neeksponētos jau kā „lieli mākslinieki”, bet gan tikai kā izpildītāji ar mākslinieciskām dotībām. Tad nonākt LMA Modes dizaina nodaļā un tur apgūt mākslu būtu viņu attīstības loģisks turpinājums, viņi būtu motivēti nopietni mācīties. Tagad, nonākuši akadēmijā viņi ir tik pašpārliecināti, ka domā, ka ir jau gatavi mākslinieki, ka viņiem te tik tas „papīrītis” – diplomiņš jāsaņem. Pēc pāris gadiem, beidzoties „ieilgušā tīņu vecuma sindromam”, paši apjēdz, ka kaut kas būtisks palaists garām… (tas no sarunām ar pašiem studentiem). Jāsaprot, ka katram izglītības līmenim ir sava programma un prioritātes tieši tāpat kā, kad matemātiku māca pamatskolā, vidusskolā un augstskolā. Tikai ministrijām sev pakļautajās mācību iestādēs jāseko apmācības pēctecībai, kad nākamais līmenis balstās uz iepriekšējā līmenī apgūto zināšanu bāzes.

Šogad RTU TTDI tehnoloģiju novirziena 3.kursa studenti kā izpildītāji demonstrēs vienota stila individuālo tērpu kolekciju, kuras māksliniecisko ieceri izstrādāja lektore, modes māksliniece Daina Šķiņķe. Dažus gadus atpakaļ RTU TTDI Koledžas neklātnieki realizēja materiālā stilistiski vienotu priekšautu kolekciju. Manuprāt, tāds varētu būt praktisko darbu un amatu mācības pareizais risinājums profesionālajās un mākslas vidusskolās. Tādā veidā taptu apmierinātas arī pasniedzēju, bieži vien LMA absolventu, ambīcijas mākslas jomā – tās tad būtu viņu autorkolekcijas, ko materiālā realizējuši viņu audzēkņi. Pavisam oficiāli. Tad viss notiktu profesionāli visos līmeņos – izglītības sistēma neveicinātu diletantismu.

            Cienīsim mākslinieka izglītību un kvalifikāciju!

Cienīsim amatu, kā visu mākslu pamatu!