Priekšvārds grāmatai

Motto:

„Mākslinieks nevar pārņemt nevienu likumu,

ko viņš pats nebūtu atradis,

tāpēc arī likumi, ko atklājusi zinātne,

māksliniekam var nederēt.”

Kurts Fridrihsons


Mūsu tērpu piedāvājumu un izvēli kā ikdienai tā īpašiem gadījumiem ietekmē daudzi faktori – mode, vieta, laiks, konkrētā cilvēka dzīves veids, nodarbošanās, raksturs, auguma īpatnības u.t.t. Tā kā modes mākslinieku, dizaineru un konstruktoru profesionālās darbības adresāts ir cilvēks – sieviete, vīrietis, bērns un viņu augums, kas jāapģērbj, tad cilvēka ķermenis ir arī šo radošo profesiju pārstāvju pastiprinātas izpētes un izziņas objekts. Tērpu konstruktīvā un mākslinieciskā dizaina aspektā cilvēks tiek pētīts no plastiskās anatomijas viedokļa – viņa ķermeņa ārējā forma, ķermeņa daļu proporcijas, stāja un kopējais vizuālais tēls. Pētīšanas veidi ir divējādi:

  • vizuāli plastiskais – izpaužas kā zīmēšana, gleznošana un veidošana;

  • konstruktīvi plastiskais – konstruēšana un modelēšana.

Katrs no šiem izpētes veidiem savukārt realizējas materiālā arī divējādi:

  • plaknē jeb divās dimensijās – zīmējums, gleznojums, konstrukcija un modelējums;

  • telpiski jeb trīs dimensijās – veidojums, makets un pats tērps.

Vislielākās grūtības visiem sagādā trīsdimensionālā cilvēka ķermeņa plastisko formu izklājums divdimensionālajā plaknē – konstrukcijā. Laika gaitā ir izmēģinātas dažādas konstruēšanas metodes, tādas kā trigonometriskā, topogrāfiskā, triangulācijas, šķeļošo plakņu, ģeodēzisko līniju, mulāžas, mēru aprēķinu, aprēķinu proporcionālā, aprēķinu analītiskā metode. Mēs zinām A.Ludvigas, V.Paklevinska, M.Kapčes, A.Burdas, M.Millera un dēla u.c. metodes. 60.-70.- 80.-jos gados uz antropoloģisko pētījumu bāzes un antropometrisko mērījumu statistikas pamata izstrādātas gan CZPŠRI1, gan SEPP2 valstu vienotās metodikas. Pēdējā laikā aktualizējas trīsdimensionālā pieeja gan cilvēka ķermeņa mērīšanā, gan apģērbu automatizētajā projektēšanā dažādās konstruēšanas datorprogrammās. Bet arī datorprogrammās svarīga ir sistēmā ieprogrammētā metode – cik tā kvalitatīva un kādu gala produktu tā dod.

Uzkrājoties statistiskai informācijai3 par mūsu ķermeņa formu un stājas lielo dažādību, cilvēki saprot, ka ne katrs no viņiem atbilst kādas valsts vai reģiona tipfigūrai, pēc kuras mēriem tiek ražota masu produkcija. Autores pieredze rāda, ka no 250 cilvēkiem tikai 1-2 atbilst standartam, t.i., ideālajam variantam. Pārējiem 248-249 katram ir kāda – viena, divas vai vairākas, vai pat vesela buķete ar novirzēm no ideāla. Novirzes var būt saistītas ar jebkuru ķermeņa daļu: pleci slīpāki vai stāvāki, roka resnāka vai tievāka, priekša garāka vai īsāka, krūtis lielākas vai mazākas, mugura un priekša - platāka vai šaurāka, gurni platāki vai šaurāki, kājas īsākas vai garākas, rokas tāpat, un vēl daudzas citas atšķirības. Rezultātā vienāda izmēra apģērbs uz cilvēkiem ar vienādu auguma garumu un krūšu apkārtmēru, kas nosaka masu produkcijas izmērus, izskatīsies ļoti atšķirīgi.

Ar modernajiem plašsaziņas līdzekļiem globāli ļoti strauji izplatās arī ziņas par to, kādos necilvēcīgos apstākļos Ķīnā un arī citviet pasaulē top lētā masu produkcija. Cilvēki vēlas sajust, ka viņiem domātais apģērbs ir tapis harmoniskā vidē, ir radīts ar mīlestību un radīts tieši viņiem. Tādēļ arvien pieprasītāka kļūst mazsēriju un, it sevišķi, individuālo apģērbu ražošana. Visas pasaules mērogā vērojamas arī masu produkcijas individualizācijas tendences, protams, pašreizējo tehnoloģiju sasniegumu līmenī. Tādēļ cilvēka individuālo ķermeņa formu izklājums plaknē – konstrukcijas rasējumā un piegrieztnē joprojām ir aktuāls, aktuālāks kā jel kad agrāk.

Lai gan vēl nesenā pagātnē šķita, ka augumu tipizācija uz antropoloģisko pētījumu bāzes un pēc antropometrisko mērījumu statistikas izstrādātais valsts standarts ir visu panākumu panaceja, taču dzīve pierādīja, ka tā nav. 80-jos gados piegriezēji, ja ne visi, tad liela daļa no viņiem, bija pārliecināti, ka ir viena piegrieztne, kas der visiem gadījumiem. Iespējams, šī ilūzija bija modes nosacīta, līdzīga tam, kā mode iespaido visas mūsu dzīves jomas, tā iespaido arī ķermeņa mērījumu tehniku, konstrukcijas, modes zīmējumu u.t.t. 70-80-tie gadi ir laiks, kas sakrīt ar tipfigūru valsts standarta izstrādi PSRS un SEPP valstīs. Tas ir arī laiks, kad modē bija ļoti plati apģērbi ar ļoti lielām konstruktīvajām virslaidēm. Atlika tikai apģērbu nobalansēt uz pleciem un viss bija kārtībā – vienas konstrukcijas žakete varēja derēt kā vīrietim tā sievietei, neskatoties uz izteiktām viņu auguma formu un stājas atšķirībām. Problēmas sāka rasties 90-jos gados un gadsimtu mijā, kad modē nāca cieši augumam pieguloši apģērbi ar minimālām konstruktīvajām virslaidēm, vai vispār bez tām. Tad vairs nederēja no Burdas žurnāliem izņemtās piegrieztnes, jo tās laikošanā nevarēja vairs kvalitatīvi pielāgot konkrētam individuālajam augumam4. Bet panākt ideālu apģērba piegulumu ķermenim ir katra dizainera, konstruktora un piegriezēja sapnis, par pašu tērpa valkātāju nemaz nerunājot.

Šajā grāmatā aprakstītā metode ir viens no mēģinājumiem šo sapni īstenot dzīvē. Viss līdz šim paveiktais šīs metodes veidošanā, šķiet, sasniedzis tādu gatavības pakāpi, ka ar to var sākt dalīties ar citiem kolēģiem – lai mēģina, pārbauda, analizē un izdara savus secinājumus un varbūt arī rada turpinājumu jaunā, vēl labākā, kvalitātē. Vai arī šo metodi tādu, kāda tā ir šobrīd, izmanto ikdienas darbā ar individuālajiem un korporatīvajiem klientiem kā arī sērijveida ražošanā datorkonstruēšanas sistēmās5.

Hipotētiski jau varētu domāt, ka ar ģeometriskām konstruēšanas metodēm ideāli izklāt plaknē cilvēka ķermeņa plastiskās formas diezin vai vispār izdosies, jo cilvēks taču nesastāv no tīrām ģeometriskām figūrām, neskatoties uz to, ka galvu nosacīti varam uzskatīt par lodi, kaklu, rokas un kājas – par cilindriem, torsa lejasdaļu par nošķeltu piramīdu u.t.t. Vērojot matemātikas zinātņu doktores Dainas Taimiņas tamborētās hiperboliskās plaknes un 3d objektus, rodas doma, ka kaut ko pavisam jaunu un vairāk veiksmīgu cilvēka formu izklājumam plaknē varētu sniegt hiperboliskās ģeometrijas attīstība nākotnē. Te - vārds matemātiķiem!

Taču šis darbs ir mākslinieka veikums.

Bet, kā saka Dr.habil.math, profesors R.M.Freivalds: „Attālums starp mākslu un matemātiku ir daudz mazāks, nekā cilvēki to iedomājas.”6



1 Padomju Savienības Centrālais zinātniski pētnieciskais šūšanas rūpniecības institūts.


2 Savstarpējās ekonomiskās palīdzības padomes (SEPP) dalībvalstis – PSRS, Bulgārija, Rumānija, Ungārija, Čehoslovākija, Polija, VDR u.c.


3 Praktiskajā darbā konstatēts, ka no 250 apmērītajiem cilvēkiem tikai viens atbilst ideālajam - - standarta augumam. Atliek secināt, ka uz pārējiem attiecas 249 novirzes no standarta – citam viena, citam 2-3 novirzes, kādam – vesela buķete. Autores pieredze.



4 Kāpēc tā? Tas tiks skaidrots grāmatas nākamajās nodaļās.


5 RTU TTDI maģistrante Liene Dejus savā maģistra darbā šo metodi ieprogrammēja automātiskajā projektēšanas sistēmā GRAFIS, kas dod ļoti lielas piegrieztnes individualizācijas iespējas un, pavairojot piegrieztnes, katru izmēru konstruē no jauna, kas savukārt dod ļoti precīzu piegrieztnes atkārtojumu palielinājumā un pamazinājumā.


6 Ilze Grīnuma. Tā ir māksla, tā ir zinātne. www.diena.lv, 2006.28.01